Mājražotāja statuss pret pilntiesīgu ražotāju

Inga Āriņa-Vilne, "SOIRA" izveidotāja un īpašniece

Siernīca SOIRA izveidota 2013. gadā, un te tiek gatavoti vairāku veidu cietie un puscietie sieri, pelējuma sieri un svaigie sieri.

Kopš uzņēmuma izveides tas darbojies mājražotāja statusā, taču līdz šī gada jūnijam SOIRA no mājražotāja kļūs par pilntiesīgu ražotāju. Viens no iemesliem – saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 358 "Prasības mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kas piegādā mājas apstākļos ražotu vai gatavotu dzīvnieku izcelsmes pārtiku" no 2017. gada 1. jūlija mājražošanu vairs nedrīkstēs veikt īrētās telpās, produkciju varēs ražot tikai savā dzīvesvietā. Arī SOIRA izveidotāja un īpašniece Inga Āriņa-Vilne līdz šim darbojusies īrētās telpās Ādažos, turklāt krietni audzis pasūtījumu apjoms, un, lai uzņēmums varētu attīstīties, jākļūst par ražotāju. SOIRA pielāgo ražošanas procesu, telpas un iekārtas, lai izietu pilnu atzīšanas procesu un kļūtu par atzītu ražotāju.

Daudzi mazie uzņēmumi savu darbību sākuši kā mājražotāji un vēlāk pakāpeniski izauguši par lielākiem, pilnīgi "oficiāliem" ražotājiem. Kāda bijusi SOIRA līdzšinējā pieredze, esot mājražotājam? Pieredzē dalās Inga Āriņa-Vilne.

Mājražotāja statusa plusi

• Līdz šim galvenais mājražošanas pluss bija - netērējot lielus resursus, nepiesaistot papildu administratīvos darbiniekus, ar mazāku birokrātisko slogu sākt ražot izvēlēto produktu nelielos daudzumos un pamazām virzīties uz priekšu.

• Vēl viens ieguvums, kas mājražotājiem tika piešķirts nesen, - ceturto daļu produkcijas drīkst realizēt arī mazajos veikaliņos un piegādāt kafejnīcām/restorāniem. Iepriekš drīkstēja tirgoties tikai tirdziņos vai savā veikaliņā.

Mājražotāja statusa mīnusi

• Manuprāt, noteikums, ka, sākot no šī gada jūnija, mājražotāji varēs darboties tikai savā dzīvesvietā, kropļos konkurenci un ierobežos cilvēku iespējas brīvi izvēlēties nodarbošanos. Piemēram, ja pilsētnieks vēlas īrēt nelielu virtuvīti tuvāk izejvielām (laukos) un gatavot kādu produktu "mājas apstākļos" - no 2017. gada vasaras šādas iespējas viņam vairs nebūs.

• Jauniem uzņēmējiem nebūs iespējas pamazām, par saviem līdzekļiem ienākt tirgū, jo tiek atņemta pakāpeniskuma iespēja kļūt par atzītu ražotāju. Piemēram, ja es plānoju ražot kādu produktu īrētās telpās, bet gribētu to darīt niecīgos daudzumos, mājražotāja statusā - ar mazāku birokrātisko slogu, mazākām izmaksām uz vienu saražoto vienību – tā turpmāk nevarēs. Protams, arī ražošanas atzīšanas prasības nav neizpildāmas, bet - tas ir dārgs process, un ar maziem apjomiem viena saražotā vienība izmaksās nesamērīgi dārgi.

• Attiecībā uz pārtikas drošumu, manuprāt, gan mājražotājam, gan atzītam ražotājam ir līdzīgs statuss. Tiesa, mājražotājs automātiski nenozīmē "nedrošāku" produktu. Prasības ir līdzvērtīgas arī produkta izsekojamības jomā, mājražotājam tāpat jāprot atbildēt, kur, kā un pie kā nonāk viņa produkcijas konkrētā partija.